Pirmoreiz ģimenē ar demenci saskārāmies, kad astoņdesmitajos saslima mans vectēvs. Vecmāmiņa rūpējās par viņu līdz pat viņa nāvei 2008. gadā. Viņa bija lieciniece visiem slimības posmiem. Es nevaru iedomāties, cik biedējoši tas bija, kad viņai pašai diagnosticēja šo slimību un viņai bija jāaprod ar tādu pašu nākotni.
“Kur ir vectēvs? Kur ir Francejs? Man jādodas mājās un jārūpējas par Franceju!” Pēdējos mēnešos šīs domas par vectēvu ir kļuvušas par daļu no vecmāmiņas realitātes. Tas parāda, ka pagātne var tik dziļi iesakņoties mūsos, ka jau veido ne tikai mūsu atmiņas, bet arī tagadnes pieredzi. Demences gadījumā atmiņas bieži vien var kļūt par vienīgo tagadnes izjūtu.
Kalnos spīd saule ir pētījums par atmiņu trauslumu un neuzticamību demences un Slovēnijas pēckomunistiskās vides kontekstā. Lai izprastu saikni starp ainavu, ķermeni un atmiņu, es pētu to nozīmi pagātnes, tagadnes un nākotnes kontekstā.
Izmantojot dažādas fotogrāfijas metodes un apkopojot mutiskas un rakstiskas liecības, es veidoju kontra-arhīvu, kas pārsniedz vienotu interpretāciju. Apvienojot oficiālos vēstures dokumentus, ģimenes atmiņas un savas personīgās pārdomas, es veidoju daudzslāņainu realitāti, parādot demences izraisītās pārmaiņas un realitātes mutācijas postkomunistiskajā laikmetā. Ar šo projektu es apgalvoju, ka vēsture, tāpat kā atmiņas, var izrādīties iztēles produkts.
Foto – Matevžs Čebašeks
Glezna, kurā attēloti divi augstākie kalni, kas ieskauj manas vecmāmiņas senču mājas.
Pirmā jebkad uzņemtā manas vecmāmiņas fotogrāfija ar viņas vārdu un dzimšanas gadu uzrakstīts aizmugurē (Andžela Markuna, precējusies ar Rehbergeru, 1935. gadā).
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Zgorņa Bela, 2024. 2024. gada martā manas vecmāmiņas pārvietošanās tika ierobežota viņas mājā un tās apkārtnē. Viņai tika piešķirta medicīniskā gulta, kas tika novietota tieši tur, kur viņa kādreiz rūpējās par manu vectēvu. Lielākā daļa manu atmiņu par viņu radās tur.
Foto – Matevžs Čebašeks
Mežs piederēja manas vecmāmiņas ģimenei, līdz tas tika nacionalizēts Dienvidslāvijas laikā un kļuva par Josipa Broza Tito medību vietām. Tur glabājas daudzas manas vecmāmiņas bērnības atmiņas.
Pēdējā gada laikā adīšana ir kļuvusi par vienu no viņas regulārajām nodarbēm.
Mana vecmāmiņa apskauj savu lelli, kuru viņa dabūja no manas mammas. Viņa nosauca viņu par Metku. Viņa katru nakti guļ viņai blakus, bieži ar viņu runā un rāda viņai attēlus no dažādām grāmatām. Kādu dienu viņa to sauca par mani.
Mana vecmāmiņa apskauj savu lelli, kuru viņa dabūja no manas mammas. Viņa nosauca viņu par Metku. Viņa katru nakti guļ viņai blakus, bieži ar viņu runā un rāda viņai attēlus no dažādām grāmatām. Kādu dienu viņa to sauca par mani.
Foto – Matevžs Čebašeks
Vienā no vēstulēm es lūdzu tēvocim uzrakstīt par savām atmiņām par manu vectēvu. Viņš rakstīja, ka nekad neaizmirsīs, kā uz viņu skatījās pirms nāves, ar savām skaistajām pelēkajām acīm. Tāpat es nekad neaizmirsīšu savas vecmāmiņas acis, kuras ar katru reizi, kad tās redzu, arvien vairāk pazūdu.
Foto – Matevžs Čebašeks
Foto – Matevžs Čebašeks
Matevžs Čebašeks (Matevž Čebašek) ir fotogrāfs, kurš dzīvo Nīderlandē un Slovēnijā. Viņa projektos visbiežāk tiek aplūkota atmiņa, cilvēka stāvoklis un fotogrāfija kā medijs, nepārtraukti meklējot saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. Savos darbos viņš bieži apvieno dokumentālo fotogrāfiju, arhīva materiālus un tekstu.