LFM Stāsti: Roberts Auziņš (1947)
Roberts Auziņš dzimis Alūksnes pusē, Mārkalnes pagastā. Apguvis kinomehāniķa profesiju. Fotogrāfa gaitas sācis Jura Krieviņa vadītajā jauniešu fotostudijā Īriss, vēlāk Vecmīlgrāvja kultūras nama Ziemeļblāzma studijā Laterna. No 1974. līdz 1996. gadam Roberts Auziņš ir arī tautas fotostudijas Rīga biedrs. Desmit gadus bijis fotogrāfs Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, pēc tam, no 1984. gada, strādājis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veicot mākslas darbu noformēšanu. Personālizstādes notikušas Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, Misiņa bibliotēkā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Valsts Mākslas muzejā (tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), Latvijas Fotogrāfijas muzejā u. c.
1988. gadā Sergejs Daugovišs izdevumā Literatūra un Māksla par autora pirmo izstādi raksta: “Daudziem skatītājiem Roberta Auziņa personālā izstāde Lelles un idilles ar savu “dīvaino” koncepciju un “neproporcionālo” “izstādīto” darbu izlasi šķita kaut kas negaidīts, kas robežojas ar eksperimentu, ar savu spēku pārbaudi. Taču tas nepavisam nav tā. Roberts Auziņš gluži jaunos apstākļos izstrādā latviešu fotomākslas romantisko tradīciju.” Auziņa tēlveide fotogrāfijā patiesi ir neierasta un Latvijas fotogrāfijā arī visai unikāla – par centrālajiem viņa fotogrāfijās kļūst skulpturāli tēli no salmiem vai lielākoties sniega, arī minētās lelles un citas abstraktas būtnes, kuras Auziņš rada pats. Nereti šo būtņu tapšanas process pats par sevi kļuvis performatīvs, piemēram, mākslinieks atminas 1991. gada 14. janvāra nakti, kad toreizējā Valsts mākslas muzeja priekšā viņš kopā ar kādu draugu uzcēlis nedaudz provokatīvu sniegavīra figūru – to gan izspārdīja, vēl pirms paspēja nofotografēt. Sniega cilvēku sērija tapusi daudzu gadu laikā, meklējot brīvus brīžus, kad iespējams izrauties no darba dzīves un kad dabā valda piemēroti laikapstākļi. Sniegavīri atsauc atmiņā vizuālajā mākslā, sevišķi metafiziskajā glezniecībā, izmantoto manekena tēlu – vienkāršoto, simbolisko cilvēka atveidu, kuram nav individuālu pazīmju. Auziņa rokās gan tie atsevišķos gadījumos iegūst dzimumu vai citas detaļas, turklāt simbolisko vēstījumu paspilgtina arī materialitāte – kūstošais, brīvi veidojamais sniegs.
Auziņš mākslu uzskata par radīšanas aktu – realitātes fiksēšana viņu interesē maz. Nozīmīgu vietu viņa radošajā darbībā ieņēmusi arhitektūras fotogrāfija, bet ne ierastā izpratnē. 1999. gada beigās Valsts Mākslas muzejā tika atklāta Auziņa izstāde Zīmoga vietā. Šo sēriju veido arhitektūras – Rīgas jūgendstila ēku fragmentu – un dabas ainavu dubultekspozīcijas. Tās veidotas, filmu atkārtoti liekot kamerā, kas prasa īpašu kadrējuma plānošanu. “Šajās ainavās ir ļoti dziļš mītiskais slānis. Tas rada sirreālu noskaņu, jo divas etīdes saplūst vienā. Tas ir jauns, neierasts redzējums,” autors pats atklājis un salīdzinājis šīs fotogrāfijas ar japāņu haikām.[1] Pēdējā desmitgadē Auziņš pievērsies teksta mākslai. Veidojot skices fotogrāfiskajām iecerēm, viņš bieži sastapies ar problēmu savas idejas noformulēt tekstā. Tad palīgā nākusi tieši dzeja: “Caur dzeju var uzburt skici fotogrāfijai, bet reizēm foto vairs nemaz nevajag.” 2024. gadā tika izdota pirmā Roberta Auziņa dzejas grāmata Divas teikas un viena tenka, bet 2025. gada oktobrī klajā nāca dzejas krājums Žurka paņēma ūdeni mutē.
2025. gada nogalē Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumam nodots būtisks papildinājums fotogrāfa Roberta Auziņa kolekcijai, kas sniedz ieskatu mākslinieka darbībā no 20. gadsimta 80. gadiem līdz mūsu gadsimta sākumam. Nozīmīga loma Auziņa fotogrāfijā ir daudzveidīgiem tehniskajiem eksperimentiem, fotomontāžām un grafiskiem, abstraktiem attēliem – gan melnbaltajās, gan krāsu tehnikās. Atrodami piemēri kā sarežģītām autortehnikām, tā arī, piemēram, fiziski atdalītiem salipušiem negatīviem, kas veido nejaušus krāsu un formu rakstus.
Roberts Auziņš dzimis Alūksnes pusē, Mārkalnes pagastā. Apguvis kinomehāniķa profesiju. Fotogrāfa gaitas sācis Jura Krieviņa vadītajā jauniešu fotostudijā Īriss, vēlāk Vecmīlgrāvja kultūras nama Ziemeļblāzma studijā Laterna. No 1974. līdz 1996. gadam Roberts Auziņš ir arī tautas fotostudijas Rīga biedrs. Desmit gadus bijis fotogrāfs Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, pēc tam, no 1984. gada, strādājis Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, veicot mākslas darbu noformēšanu. Personālizstādes notikušas Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, Misiņa bibliotēkā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Valsts Mākslas muzejā (tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), Latvijas Fotogrāfijas muzejā u. c.
1988. gadā Sergejs Daugovišs izdevumā Literatūra un Māksla par autora pirmo izstādi raksta: “Daudziem skatītājiem Roberta Auziņa personālā izstāde Lelles un idilles ar savu “dīvaino” koncepciju un “neproporcionālo” “izstādīto” darbu izlasi šķita kaut kas negaidīts, kas robežojas ar eksperimentu, ar savu spēku pārbaudi. Taču tas nepavisam nav tā. Roberts Auziņš gluži jaunos apstākļos izstrādā latviešu fotomākslas romantisko tradīciju.” Auziņa tēlveide fotogrāfijā patiesi ir neierasta un Latvijas fotogrāfijā arī visai unikāla – par centrālajiem viņa fotogrāfijās kļūst skulpturāli tēli no salmiem vai lielākoties sniega, arī minētās lelles un citas abstraktas būtnes, kuras Auziņš rada pats. Nereti šo būtņu tapšanas process pats par sevi kļuvis performatīvs, piemēram, mākslinieks atminas 1991. gada 14. janvāra nakti, kad toreizējā Valsts mākslas muzeja priekšā viņš kopā ar kādu draugu uzcēlis nedaudz provokatīvu sniegavīra figūru – to gan izspārdīja, vēl pirms paspēja nofotografēt. Sniega cilvēku sērija tapusi daudzu gadu laikā, meklējot brīvus brīžus, kad iespējams izrauties no darba dzīves un kad dabā valda piemēroti laikapstākļi. Sniegavīri atsauc atmiņā vizuālajā mākslā, sevišķi metafiziskajā glezniecībā, izmantoto manekena tēlu – vienkāršoto, simbolisko cilvēka atveidu, kuram nav individuālu pazīmju. Auziņa rokās gan tie atsevišķos gadījumos iegūst dzimumu vai citas detaļas, turklāt simbolisko vēstījumu paspilgtina arī materialitāte – kūstošais, brīvi veidojamais sniegs.
Auziņš mākslu uzskata par radīšanas aktu – realitātes fiksēšana viņu interesē maz. Nozīmīgu vietu viņa radošajā darbībā ieņēmusi arhitektūras fotogrāfija, bet ne ierastā izpratnē. 1999. gada beigās Valsts Mākslas muzejā tika atklāta Auziņa izstāde Zīmoga vietā. Šo sēriju veido arhitektūras – Rīgas jūgendstila ēku fragmentu – un dabas ainavu dubultekspozīcijas. Tās veidotas, filmu atkārtoti liekot kamerā, kas prasa īpašu kadrējuma plānošanu. “Šajās ainavās ir ļoti dziļš mītiskais slānis. Tas rada sirreālu noskaņu, jo divas etīdes saplūst vienā. Tas ir jauns, neierasts redzējums,” autors pats atklājis un salīdzinājis šīs fotogrāfijas ar japāņu haikām.[1] Pēdējā desmitgadē Auziņš pievērsies teksta mākslai. Veidojot skices fotogrāfiskajām iecerēm, viņš bieži sastapies ar problēmu savas idejas noformulēt tekstā. Tad palīgā nākusi tieši dzeja: “Caur dzeju var uzburt skici fotogrāfijai, bet reizēm foto vairs nemaz nevajag.” 2024. gadā tika izdota pirmā Roberta Auziņa dzejas grāmata Divas teikas un viena tenka, bet 2025. gada oktobrī klajā nāca dzejas krājums Žurka paņēma ūdeni mutē.
[1] Zāģere, Ilze (2000). Fotogrāfijas kā japāņu haikas. Jaunā Avīze, 17. janvāris, 5. lpp.
*Jebkāda fotogrāfiju tālāka izmantošana un izplatīšana saskaņojama ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju.
