Bosnijas identitāte
Sešpadsmit gadu pēc konflikta bijušajā Dienvidslāvijas Republikā desmit tūkstoši cilvēku, kas vienkārši mistiski izgaisa karadarbības laikā, joprojām atrodas meklēšanā. Starptautiskā Bezvēsts pazudušo personu meklēšanas komisija jau kopš 1996. gada strādā bez apstājas ar mērķi identificēt personas, kas pazudušas tieši bruņotu konfliktu laikā, tādējādi nodrošinot savu ieguldījumu upuru piemiņas veicināšanā. Krāsu zaudējušas fotogrāfijas, identitātes apliecības un saņurcītas naudaszīmes ir laikā iznīkušās cilvēces fragmenti. Katru gadu tiek identificēti vairāki simti mirstīgo atlieku un 11. jūlijā – Srebreņicas krišanas gadadienā – visus šos ķermeņus atdod atpakaļ radiniekiem. Pēc serbu veiktajām etniskās tīrīšanas operācijām, Bosnijas Serbu Republikā šodien dzīvo apmēram 1,4 miljoni iedzīvotāju, no kuriem apmēram viens miljons ir serbu nacionālisti. Bosnijas bēgļi nekad nav atgriezušies mājās – bieži vien tāpēc, lai izvairītos no iespējamības dzīvot kaimiņos savu tuvinieku slepkavām, citkārt kā iemeslu minot miera īstenošanas procesu trūkumu. Faktiski lielākā daļa atbildīgo personu, kas vainojamas kara noziegumos bijušajā Dienvidslāvijas Republikā, tā arī palikusi nesodīta.
Uzaugt Bosnijā nav vienkārši. Bērniem ātri jākļūst pieaugušiem un jācīnās par izdzīvošanu. Daudz jauniešu nākotni redz drūmās krāsās, un tomēr daudzi ir nolēmuši palikt: Nihads, Tariks, Sukurs un citi “bandas locekļi”, kas dzīvo Sarajevas ielās. Ielu dzīves noteikumi ir iemācījuši, ka viņi var paļauties tikai uz sevi. Daudzi – vairāk vai mazāk labprātīgi – tic ļaunprātīgo kara izmantotāju radītajam mītam un viegla guvuma mirāžai, kurā noteicošais ir fiziska spēka pārākums. Daudzi bijuši aculiecinieki draugu nāvei miera apstākļos, nevis kara laikā, citi zaudējuši vecākus un ģimenes locekļus. Tāpēc viņu acīs vienmēr lasāmas skumjas un melanholiskie smaidi ir neizdzīvotās bērnības atblāzma.
Kara beigās Bosnijas iedzīvotājiem nācās sastapties ar vēl kādu problēmu: konflikta laikā Bosnijas teritorijā tika iedēstīti vairāk nekā simt tūkstoši mīnu. Būs nepieciešami vēl desmit gadi, lai atmīnētu riska zonas. Adis bija trīspadsmit gadu vecs, kad kājnieku mīna viņu gandrīz nogalināja. Viņš ar draugu bija devies spēlēt futbolu. Pēc vairākām operācijām viņam ir izdevies palikt dzīvam, tomēr nācās zaudēt kreiso aci un labo roku. Pavisam nesen – pirms četriem gadiem – viņš zaudēja tēvu un vectēvu, kuri gāja bojā aplenkuma laikā. Piecpadsmit gadu vēlāk Adis ir precēts vīrs. “Pirmo reizi mūžā,” viņš saka “es esmu laimīgs.”
Es nevēlējos atkārtot jau redzētus attēlus. Vairāk par visu vēlējos panākt atmiņu un vīziju plūdumu, kur līdzās pastāvētu gan reāli piedzīvoti, gan iztēlē radušies brīži. Tad pa vienam fragmentam vien es sāku likt kopā Bosnijas identitātes mozaīku, kas tika izpostīta ilgākajā aplenkumā, kāds piedzīvots jauno laiku vēsturē. Lielākoties mani interesēja islāma, pareizticīgo un katoļu reliģijām piederošo jauniešu dzīve – viņu sapņi par labāku nākotni, pielāgošanās Rietumu pasaules redzējuma modelim un spiediens akceptēt nacionālisma diktētos noteikumus. Tāda ir dzīve Bosnijā šodien, tā tas ticis fiksēts melnbaltās emocijās, pārejas laikā starp pagātni un nākotni. Kur sapņi plūst līdzās murgiem, kur naidu un mīlu šķir viens solis un kur jaunākajās paaudzēs iemiesojusies vēstures diktēta dziņa neapstāties un doties uz priekšu. Kur starp prāta izmestām cilpām un līkločiem skūpsts modina cerību.
Mateo Bastjanelli (Matteo Bastianelli, 1985) ir itāļu fotogrāfs, režisors un žurnālists, kas dzīvo starp Romu un Sarajevu.
