Ļvova – Dieva griba

Šis stāsts ir par tiem no mums, kuriem dzīve vienkārši notiek. Tā gadās, kad sekas vairs nav saistītas ar cēloni.

Es dokumentēju publiskās telpas naivu vizuālu subkultūru, kas ir plaši izplatījusies visā Ukrainā pēc Padomju Savienības sabrukšanas un saskaršanās ar globalizāciju. Galvenā šīs kultūras īpatnība man šķiet apzināta autora neesamība. Pilsētas objektus veido nesaistītu cilvēku nejauša mijiedarbība, kļūdas, destrukcija, savvaļas augi. Beigu beigās – neviens. Viss ir Dieva griba.

Visi grāmatā apvienotie objekti tika fotografēti bez jebkādas iejaukšanās no manas puses. Tomēr lielākajai daļai fotogrāfiju es izgriezu fonu, lai izolētu priekšmetus no visa tā haosa, kas parasti tos ieskauj.

Ļvova – Bozha Volya (burtiski “Dieva griba”) ir autobusa maršruts, kas savieno pilsētu ar nelielu, mežu ieskautu ciematu uz pašas robežas ar Eiropas Savienību.

Ukraiņu valodā vārds “Bozha Volya” ir atvasināts no tās pašas vārda saknes, kas ārprātam.

Nosaukums ir mākslinieciska metafora un tam nav nekā kopīga ar ģeogrāfiju.

Vjačeslavs Poļakovs (Вячеслав Поляков, 1986) dzimis Hersonā, Ukrainā, bet tagad dzīvo Ļvovā. 2007. gadā viņš ieguva maģistra grādu mākslā Hersonas Valsts universitātē. Viņa darbi nesen izstādīti ShowOFF sadaļā Krakovas Fotomēnesī, bet šobrīd skatāmi arī Lodzas fotofestivālā.