Sarunas ar sērām

Kur mēs dodamies pēc nāves? Vai atkal kļūstam par enerģiju, kas plūst zemē? Es ticu – nāves brīdī enerģija pamet mirstošo ķermeni un pārvietojas citur bezgalīgajā Visumā. Tāpēc mēs visi – dzīvnieki, augi un atomi – esam daļa no viena kosmosa. Mūsu mirušais ķermenis sāk barot jaunu dzīvību. Visi mazie gabaliņi, kas agrāk bija “mēs”, tiek vienkārši pārstrādāti. Mūsu atomi ir gaisā, ūdenī, visur.

2019. gadā mans vīrs gāja bojā traģiskā negadījumā. Es atklāju sērošanu, par ko iepriekš nebija ne jausmas. Sēras mani pārņēma un izmainīja uz visiem laikiem.

Lielākoties šajā sērijā es veidoju kolāžas no sava privātā arhīva fotogrāfijām. Tiecos salikt kopā lietas, kuras grūti vizualizēt. Kolāžas veidošana ir pārdzīvojums. Kontrolējot to, es iegūstu kontroli pār savas dzīves sāpīgajām daļām. Izmantoju fotogrāfijas, ko biju uzņēmusi mūsu laulības laikā. Gribēju piešķirt tām citu dzīvi, veidot jaunu stāstījumu par savām atmiņām un pieņemt savu jauno “es”.

Veronika Vozņaka (Weronika Woźniak, 1985) ir vizuālā māksliniece no Polijas. 2009. gadā Lodzas Universitātē absolvējusi kultūras studijas, specializējoties kino un jaunajos medijos. Pašlaik viņa studē Radošās fotogrāfijas institūtā (Institut Tvůrčí Fotografie) Silēzijas Universitātē Opavā, Čehijā. Nodarbojas ar dzīvesstila fotogrāfiju, piedalījusies grupu izstādēs Polijā un Čehijā.