Gada notikums fotogrāfijā 2023

Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:

Priecājos par iznākušajiem un topošajiem Latvijas fotogrāfijas vēstures izdevumiem (tā kā ar daļu esmu saistīta, konkrētus nenosaukšu). Veidojas profesionālu fotogrāfijas pētnieku loks, kas kvantitātes un kvalitātes ziņā drīz vien varētu apsteigt citus mākslas medijus un stimulēt mākslas pētniecības jomu kopumā. Būtiski, ka lielāko daļu iniciatīvu veido paši pētnieki, kuratori vai fotogrāfijas interesenti – tātad nepieciešamība pēc refleksijas un vēsturiski aptverošas perspektīvas nāk no nozares iekšienes, kas, manuprāt, ir ļoti pozitīvi.

Elīna Semane, māksliniece:

Arņa Balčus izstāde Scēna ISSP Galerijā, ko papildināja mūsdienu jauniešu alternatīvajai subkultūrai veltīta notikumu programma. Scēna bija kas vairāk par ierastu fotoizstādi, kur skatītājs ieņem pasīvu vērotāja lomu. Tā piedāvāja dinamisku un imersīvu mākslas pieredzi – vizuālajos darbos fiksētā ekspresija un emocijas tika atdzīvinātas ar alternatīvo grupu koncertiem, mošpitiem, dzejas lasījumiem un citām aktivitātēm, kas ļāva apmeklētājiem sajust autentisku un klātesošu scēnas enerģiju. Arī sociologa Jāņa Daugavieša lekcija par Rīgas alternatīvo subkultūru lieliski papildināja izstādes notikumu programmu, aplūkojot scēnas fenomenu arī pētnieciskā kontekstā.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:

Lai arī interese par mākslīgo intelektu (AI) un diskusijas par sintētisko attēlojumu (synthetic imagery) aktualizējās jau 2010. gados, 2023. gads iezīmē robežu, kad, neizmantojot kameru, varam sadarboties ar mākslīgā intelekta sistēmām, lai dažu sekunžu laikā radītu vizualizāciju, kas simulē fotogrāfiju ar attēlotiem cilvēkiem un vietām, kas nekad nav eksistējuši. Gada nogrieznī bija interesanti vērot, kā Latvijas vizuālās kultūras pārstāvji reaģēja uz šo globālo virzienu. Uzmanību piesaistīja jaunā mediju mākslinieka Jurģa Petera projekti – gan personālizstāde Sintētiskā klātbūtne  ISSP Galerijā, gan darbs Atmiņas par attālināto nākotni RIXC Mākslas un zinātnes festivāla izstādē Kripto, māksla un klimats Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt Rīgas Fotomēnesis 2023 norises programmu pakārtoja jautājumam Kā mākslīgais intelekts redz Latviju?, kas ietvēra 31 izstādes ar pavadošām lekcijām/sarunām.

Liāna Ivete Žilde, kuratore un vizuālās kultūras pētniece:

Liels prieks, ka turpinās zināms fotogrāfijas vēstures izrāviens – šogad izdoti vairāki kvalitatīvi, pētniecībā balstīti izdevumi, kas pārskata vietējo fotogrāfijas mantojumu ne tikai kā daļu no mākslas vēstures, bet plašākas vizuālās kultūras kontekstā. Pirmkārt, Līgas Goldbergas rūpīgi sastādītais atklātņu albums Atmiņu topogrāfijas (Latvijas Nacionālā bibliotēka), kas pievēršas pastkartēm gan kā attēliem, gan kā objektiem ar zināmu sociālu biogrāfiju un visnotaļ aizraujošiem, personiskiem parakstiem. Arī jau otrais izdevums Toma Zariņa un Alekseja Muraško veidotajā sērijā Republika attēlos (Kultkom) – šoreiz par padomju laika fotožurnālistu Juri Poišu, kura izkoptais stils un estētiskie melnbaltie attēli šajā atlasē ļauj ieraudzīt Rīgu kā “ārzemes” un viņa radošo veikumu salīdzināt ar Eiropas pēckara dokumentālo fotogrāfiju.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:

Jāatzīst, es pēdējā laikā neesmu bijusi tā aktīvākā fotogrāfijas “atbalstītāja”, tādēļ man būs grūti izcelt kādu īpašu notikumu 2023. gada ietvaros. Ir bijis daudz labu izstāžu un notikumu – gan ISSP, gan Rīgas Fotogrāfijas biennāles, Rīgas Fotomēneša un citu organizēti, taču nozīmīguma ziņā es vēlētos izcelt izdevumus. Manuprāt, īpašu uzmanību ir pelnījušas nesen iznākušās grāmatas Atmiņu topogrāfijas (sastādījusi Līga Goldberga) un Juris Poišs. 1957–1983. Republika attēlos (sastādījuši Toms Zariņš un Aleksejs Muraško). Šie izdevumi, manā skatījumā, ir būtiski Latvijas fotogrāfijas vēsturei un pētniecībai. Ar uzsvaru uz pēdējo, ņemot vērā, ka pētniecība mūsu valstī principā netiek atbalstīta.

 
Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:

Arņa Balčus izstāde Scēna, kas sniedz ieskatu mūsdienu jauniešu alternatīvajā subkultūrā, atspoguļojot mūzikas kopienas dzīvi, kā arī izceļot identitātes, radošuma un izturēšanās pret sabiedrības normām jautājumus.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja, kuratore:

Prieks, ka Rīgā  ir vairākas kultūrtelpas, kas savās izstāžu programmās pievēršas fotogrāfijai – galerijas Alma, LOOK un, protams, līderis ir ISSP. Mani pārliecināja Arņa Balčus projekts (apzināti nesaku tikai  “izstāde”) Scēna ISSP Galerijā un Vikas Ekstas izstāde Satikšanās galerijā Alma. Divas atšķirīgas tēmas, bet abas pārliecina ar autoru uzdrīkstēšanos un atvērtību.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:

Divi notikumi vienā personā – šī paša žurnāla galvenais redaktors šogad realizējis divus iespaidīgus un vairākos veidos pilnīgi pretējus projektus: Mākslīgā intelekta Latviju un Scēnu. Mazliet kariķējot: neīstums un brikolāža versus autentiskums un klātesamība. Taču, neskaitot māksliniecisko līmeni, vēlos uzteikt šo notikumu īsteno notikumību publiskās programmas dēļ (īpaši jūsmoju par Jāņa Daugavieša stāstījumu Pētot Scēnu un izstādes atklāšanas koncertiem) un Scēnas gadījumā arī vietējās panku kopienas lielās iesaistes dēļ. Šīs bija divas visai unikālas mākslas pasaules un autsaideru sastapšanās vienā gadā, un ar interesi gaidu, kas no tām izaugs un kas būs tālāk.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:

Pie spilgtiem notikumiem – Arņa Balčus organizētie Rīgas Fotomēneša projekts Mākslīgā intelekta Latvija jeb 31 izstāde 31 dienā un Scēna! Abi projekti, manuprāt, lieliski gan kā reflekcija par aktuālo, gan kā saistošās kultūras notikumu sērijas, gan, jo īpaši Scēna, kā izcils kopienas iesaistes piemērs.

Daniela Zālīte, filozofe:

Ievas Epneres izstāde Laidi, kurā gan fotogrāfijas bija tikai viens no izstādes elementiem līdzās filmai un telpiskajam iekārtojumam, tomēr izstāde ar mani atrada īpašu savienojumu un priecēja ar nostrādātību, nemanot paviršības.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:

Arņa Balčus jauniešu izstāde Scēna iedvesa sastingušajā fotoattēlā dzīvi, iekļaujot to nepārtrauktajā semiozes procesā. Fotogrāfiju varoņi un viņiem līdzīgie nāca uz izstādi, lai raidītu jaunas verbālas un vizuālas nozīmes. Ja zīme vēlas būt un palikt nozīmīga cilvēkiem, tai jāspēj radīt jaunas nozīmes.

Katrīna Jaunupe, kuratore:

Vikas Ekstas izstādei Satikšanās galerijā Alma ir dziļa un unikāla nozīme, jo tā sniedz viscerālu un intīmu dzemdību transformējošā ceļojuma izpēti. Šo izstādi izceļ mākslinieces drosmīgais lēmums dokumentēt savu dzemdību pieredzi ar pašportretu un video palīdzību. Šis dziļi personiskais portrets iedziļinās dzemdību fiziskajā un emocionālajā sarežģītībā, iemūžinot viena no izšķirošākajiem brīžiem sievietes dzīvē būtību. Izstāde piedāvā ieskatu neparastajā dzemdību pieredzē, aicinot uz pārdomām un veicinot dziļāku saikni ar cilvēka dzīves universālajiem aspektiem. Mākslinieces godīgās pārdomas par mātes sāpēm, neaizsargātību un neaprakstāmo prieku sniedz skatītājiem retu iespēju iejusties dzemdību sarežģītībā, demonstrējot attēlu sekvences, kas pārklāj Almas stikla logus, ietverot tūkstošiem kadru, kuros atklājas šīs dzīves mainīgās pieredzes niansētie slāņi. Lielu ierāmētu fotogrāfiju izmantošana tukšajā galerijas telpā pastiprina imersijas kvalitāti, ļaujot apmeklētājiem dziļi iesaistīties stāstījumā.

Kristīne Krauze-Slucka, fotogrāfe:

Ņemot vērā arī manas ģimenes vēsturi ar izsūtīšanu padomju okupācijas laikā, personiski un ļoti emocionāli ietekmēja Georga Avetisjana izstādes ekspozīcija Latvijas Dzelzceļa muzejā Motherland. Far Beyond the polar circle. Tieši pieticīgais ekspozīcijas iekārtojums caurstaigājamā dzelzceļa muzeja telpā mani afektīvi iemeta skaudrajā pieredzē. Avetisjanam konvertējot šīs pieredzes pagātnes attālumu tagadnē, cilvēciskais līdzpārdzīvojums atkal kļūst biedējoši tuvs un intensīvs.

Auguste Petre, kuratore:

Domājot par Latvijas fotogrāfijas notikumiem, kuri ar mani šogad spēcīgi rezonējuši, gribētos izcelt divas izstādes – Ievas Epneres Laidi un Arņa Balčus Scēna (abas ISSP Galerijā).

Ievas izstāde aizkustināja ar patieso ieinteresētību un pētniecību, kā arī sabiedriskās iesaistes aspektu. Fotogrāfija un video Ievas rokās kļūst par tīrās patiesības vēstnešiem, turklāt saglabā valdzinošu estētismu. Šīs izstādes kontekstā vēlos uzteikt arī Līvas Kreisleres veidoto telpas risinājumu.

Vizuāli pretējā Balčus izstāde Scēna manā šīgada notikumu sarakstā izceļas ar Latvijas mākslā iztrūkstošo drosmi un pilnīgu atbrīvotību. Tādēļ īpaši priecājos, ka šī izstāde tika izskatīta arī Purvīša balvas nominācijai. Arī šeit ļoti būtiska ir iespēja nonākt saskarsmē ar konkrētu sabiedrības grupu, nonākt tai aktuālā epicentrā, vienlaikus nezaudējot novērotāja statusu.

Atsevišķi vēlos izcelt Igaunijā dzīvojošās latviešu mākslinieces Diānas Tamanes sasniegumus, proti, viņa šīgada beigās ieguvusi vienu no lielākajiem Igaunijas mākslas novērtējumiem – nacionālo mākslas stipendiju uz trīs gadiem. Šis gan liek aizdomāties arī par ievērojamām atšķirībām mākslas novērtējumā divās it kā tik tuvajās Baltijas valstīs.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs un izdevējs:

Kā gada pārsteigumu Latvijas fotogrāfijā gribētos izcelt divus notikumus. Viens no tiem bija apskatāms Latvijas Fotogrāfijas muzeja pirmā stāva izstāžu zālē, kur Līga Vēliņa un Armands Andže bija iekārtojuši multimediālu izstādi Vieta, kas eksistē un neeksistē vienlaikus. Fotogrāfijas un audio ieraksti bija tapuši sadarbībā ar vietējiem Aknīstes iedzīvotājiem un Veselības un sociālās aprūpes centra senioriem. Abi mākslinieki, apkopojot liecības un atmiņas par Aknīstes pilsētu un dalībnieku dzimtajām mājām, izmantoja tradicionālo analogo fotogrāfiju, kā arī 3D tehnoloģiskos risinājumus. Bija pārsteidzoši pieredzēt Armanda fotogrāfijas un estētiku vienlaikus ar Līgas interaktīvi virtuālo realitāti, kurā katra portretējamā iedzīvotāja atmiņas tika konstruētas un vizualizētas kā atsevišķa arhitektoniska telpa jeb projekcija. Šķita oriģināli, kā šīs divas pasaules satiekas, papildina un mijiedarbojas viena ar otru. Otrs šīgada notikums bija Arņa Balčus izstāde Scēna, kas tika atklāta ISSP Galerijā un atspoguļoja mūsdienu jauniešu kopienu un alternatīvo subkultūru. Bija patīkami vērot, kā tika iesaistīti arī kopienas dalībnieki pašā izstādes veidošanā un kā šī izstāde reizē arī kļuva par tādu kā subkultūras centrālo notikumu, to izceļot no pagrīdes uz pilsētas centra galeriju un no nakts tumsas – dienas gaismā. Skatoties fotogrāfijas nāca arī prātā Jura Podnieka 1986. gada dokumentālā filma Vai viegli būt jaunam?. Arī Arnis Balčus ar savu ieinteresētību ir panācis izstādes un grāmatu varoņu uzticēšanos un to, ka viņi atklāti runā un dalās ar savu emocionālo stāvokli, problēmām un pārdzīvojumiem. Ļoti patika ideja, ka izstādes laikā bija redzams arī jauniešu radošais potenciāls dažādās izpausmes formās. Tie bija dažādi jauniešu darbi, koncerti un arī jauno panku dzeja.

Iveta Gabaliņa, fotogrāfe, ISSP Galerijas vadītāja:

Vikas Ekstas izstāde Satikšanās ir mans šīgada foto notikums. Formā nelielā, bet saturā neiedomājami plašā dzemdību pieredzes atklāšana publiskā telpā veicināja manī virkni pārdomu. Un ne jau tāpēc, ka tik intīms notikums kā dzemdības tika padarīts piepeši publisks, jo to varēja aplūkot teju jebkurš garāmgājējs. Dzemdību attēlošana mākslā nebūt nav maz ekspluatēta tēma. Mani drīzāk satricināja mākslinieces totālais autentiskums it visā, ko viņa dara. Viņas spēja iedzīvināt mākslu  caur procesu un pašu dzīvi jebkurā tās izpausmē. Domāt par mākslu dzemdību brīdī – lūk, to es uzskatītu par augstāko nodošanos un ticību mākslinieciskajai pašizpausmei.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:

Jurģa Petera izstāde Sintētiskā klātbūtne ISSP Galerijā. Lai arī ļoti minimālistiska izstāde, tur bija tas, kā pietrūkst Latvijas fotogrāfijā un mākslā – pievēršanās mūsdienu izaicinājumiem globālākā kontekstā, iziešana ārpus Brīvdabas muzeja estētikas un interakcija ar skatītāju.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:

Manu fotopētnieces sirdi šogad visvairāk silda izdevums Juris Poišs. 1957–1983. Republika attēlos (Kultkom). Gan Toma Zariņa un Alekseja Muraško iecere, atlase un kontektualizācija, gan Sergeja Kruka un Santas Remeres esejas kopā veido to īpašo notikumu, maģisko situāciju, kad tu, cilvēks, skaties attēlos uz kaut ko, ko nekad neesi dzīvē redzējis un kas it kā nekā uz tevi personiski neattiecas, nav arī objektīvi nekas ne eksotisks, ne iepriekš pieņemts kā nozīmīgs, bet sajūti spēcīgu empātiju pret visu redzamo un tiem cilvēkiem, kas pirms tevis uz šo visu palūkojušies uzmanīgi, lēnām, ar interesi, iedziļināšanos un to visu, kas padara mūsu sabiedrisko dzīvi jauku un patīkamu.