10 minūtes ar Viku Ekstu

Vika Eksta (1987) izmanto fotogrāfiju, kino un performanci, lai pievērstos gan eksistenciālām tēmām – novecošana, dzimums un attiecības –, gan vizuālām rotaļām un medija sagādātajām nejaušībām. Eksta ir ieguvusi bakalaura grādu mākslās, studējot audiovizuālās kultūras programmā Latvijas Kultūras akadēmijā, maģistra grādu vizuālajā komunikācijā Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī studējusi fotogrāfiju EFTI skolā Madridē programmā Contemprorary Photography and Personal Projects. Eksta arī ir pirmās FK Balvas ieguvēja 2015. gadā, bet šogad viņas darbi būs skatāmi FK gada izdevumā Latvijas fotogrāfija 2020, bet jau šovakar, 15. junijā plkst. 20.00, Rīgas Fotomēneša Facebook lapā varēs vērot viņas performanci 33. “Šajā dienā es sasniegšu Jēzus vecumu. Ir laiks nomest veco ādu, atbrīvojot ceļu tai, kas nāks. Ļaut vaļu zemapziņai – lai tā runā caur improvizētu darbību,” saka māksliniece.

Vai vari atklāt, ko darīsi šī gada Rīgas Fotomēnesī?

Es piedalos šī gada FK Latvijas Fotogrāfijas gadagrāmatā ar portretu sēriju, kas tapa laika posmā no 2010. līdz 2018. gadam. Bildes attēlo sastaptos cilvēkus populārākajā izmainītā apziņas stāvoklī, kāds mūsu valstī eksistē.

Veidošu arī video performanci – savdabīgu rituālu ar nosaukumu 33. Video fiksētas četras performatīvas epizodes, kas visas dienas garumā tapušas manu vecāku laukos tuvākajā pilnmēness dienā/vakarā – piektdienā 2020. gada 5. jūnijā.

Kā pēdējos gados ir mainījusies tava interese par fotogrāfiju?

Pēdējos divos gados līdztekus fotogrāfijai diezgan daudz taisu arī video un performatīvus darbus. Tas kaut kā dabiski notika. Jorprojām turpinu darbu pie vairākiem ilgtermiņa foto projektiem, ko esmu iesākusi jau kādu laiku atpakaļ. Aizvien vairāk interesē daba un mazāk – cilvēks.

Pēdējos pāris gadus daudz mazāk redzu izdrukātus attēlus un daudz vairāk laika pavadu pie ekrāna, tas noteikti ir mainījis to, kā es redzu attēlus un kā par tiem domāju. Mēģinu regulāri sadrukāt kādu kaudzīti un saliekt albumā vai mētāt pa galdu.

Kā tu pārdzīvoji ārkārtas situāciju valstī?

Daudz lasīju ziņas. Vairāk kā pusi laika pavadīju Krāslavā vai pie vecākiem laukos. Sakārtoju domas, atpūtos no cilvēkiem, strādāju pie saviem radošajiem projektiem, fotografēju, pētīju vecas fotogrāfijas, kuru maniem radiem ir daudz… Ļoti novērtēju to laiku, ko pavadīju vienatnē, jo parastajā režīmā man tas ļoti pietrūkst.

Pie kādiem projektiem tu šobrīd strādā?

Turpinu fotografēt Velnezeru, ceru dažu gadu laikā izveidot foto grāmatu par šo ezeru un dažādām paranormālām leģendām un baumām, kas to apvij. Eksperimentēju, veidoju ko līdzīgu vizuālai dienasgrāmatai, filmēju nelielus performatīvus fragmentus. Strādāju arī pie video darba, kurā pievēršos sava tēva pieredzei obligātajā militārajā dienestā Afganistānā un viņa dzīvei šodien. Tas tiks parādīts izstādē Izzinot sarežģīto pagātni, kas notiks novembrī Nacionālajā mākslas muzejā.

Kas māksliniekam ir lielākie izaicinājumi šajā panēmijas laikmetā?

Neaplipināt ar Covid nevienu, kas ir riska grupā. Izdzīvot tiešsaistē. Dabūt naudu. Saglabāt sevi.